Bērniņa ienākšana dzīvē atvēra manī to, ko biju ilgi turējusi aiz slēgtām durvīm.

Neskatoties uz to, ka esmu pabeigusi Mākslas akadēmiju, radošums mani izsmēla. Neprotot novērtēt sevi, nospraust robežas un ievērot cieņu pati pret sevi, tādēļ šo savu radošo pusi noslēpu dziļi sevī, izmantojot to tikai privātām vajadzībām - draugiem, radiem, ģimenei. Tā bija mana superspēja, par kuru neuzdrīkstējos runāt skaļi. Pat  pilnībā mainīju savu darba jomu - uz psiholoģiju.

Kad uzzināju, ka gaidu bērniņu, manī ļoti daudz kas mainījās. Šī radošā puse, ko biju tik rūpīgi noslēpusi, pēkšņi vēlējās nākt gaismā. Un es ļāvos tam. Pirmais impulss radās uz labākās draudzenes kāzām, kur sapratu, cik grūti ir skaisti noformēt dāvanu tādu īpašu, nevis tādu, kas izskatās pēc pēdējā brīža savārstījuma.

Otrais impulss nāca divas dienas vēlāk, kad draudzenei piedzima bērniņš. Es gribēju uzdāvināt kaut ko īpašu - kaut ko tādu, ko pati gribētu saņemt, bet nevarēju atrast. Tā radās pirmās mazuļa atmiņu kartītes, veidotas tādas, kādas vēlētos gan saņemt gan dāvināt.

No tā brīža viss aizgāja tālāk. Es pieņēmu lēmumu - vairs neslēpt savu radošumu rāmjos, bet attīstīt to brīvi, ar roku darba precizitāti un ar sirdi. Katrs darbs ir iespēja radīt kaut ko taustāmu, paliekošu un īstu, radot cilvēkiem neaizmirstamas emocijas un prieku. Esmu gatava jebkuram izaicinājumam. Šoreiz gudrāk, apzinoties savu vērtību, ar robežām, cieņu un mīlestību pret sevi.